Par šķirni

Apraksts

Velsa.

Piemērotība:

Ganu suns un ģimenes mīlulis.

Lielums un svars:

Velsas korgija kardigana ideālais skausta augstums ir 30,5 cm. Suns drīkst svērt 15 – 18 kg, bet kuce var būt mazliet vieglāka.

Kažoks:

Kardigana īsais apmatojums šo suni labi pasargā no lietus un aukstuma. Šķirnes standarts pieļauj visas krāsas, tomēr baltie laukumi nedrīkst pārsniegt 30 procentus no kažoka vispārējā laukuma. Visbiežāk kardigans ir raibs, melnbalts, smilškrāsā vai zilgani melns.

Kopšana:

Kardiganam vajadzīga minimāla aprūpe. Pietiek ar to, ka viņam laiku pa laikam no kažoka izsukā izkritušo spalvu.

Raksturs:

Šis gudrais, apķērīgais suns uzcītīgi mācās. Pēc dabas viņš ir samērā mierīgs, nelokāms, drosmīgs. Viņš pieķeras savam saimniekam un viņa ģimenei. Viņam piemīt izcili laba humora izjūta.

Apmācīšana:

Parasti kardigana trenēšana nerada problēmas, jo viņš mācās labprāt un ātri saprot, ko no viņa grib. Tāpēc viņš var gūt panākumus vairākos suņu sporta veidos. Augšanas periodā par kardigana attīstību ir īpaši jārūpējas. Kamēr suns nav nobriedis, viņu nevajadzētu vest pārāk nogurdinošās pastaigās. Šajā laikā viņam nav vēlams arī bieži staigāt augšup un lejup pa kāpnēm.

Izturēšanās veids:

Pret citiem suņiem kardigans var izturēties diezgan pārdroši. Lai novērstu iespējamās problēmas nākotnē, ir svarīgi, lai šis suns savlaicīgi tiktu iepazīstināts ar kaķiem un citiem mājdzīvniekiem. Ar bērniem kardigans parasti saprotas labi.

Fiziskā aktivitāte:

Velsas korgijam patīk uzturēties ārā. Regulāri vediet viņu garās, daudzveidīgās pastaigās. Kopā ar šo suni Jūs varat iesaistīties dažādos sporta pasākumos, piemēram, flaibola nodarbībās un veiklības iemaņu pārbaudēs.

Savulaik kardigani tikuši izmantoti kā lavīnās pazudušo cilvēku meklētāji un glābēji.

Vēsture

Velsas korgijs kardigans (Welsh Corgi Cardigan) ir ļoti sena suņu šķirne, kuras izcelsme meklējama Velsā, Anglijā. Domājams, ka korgiju senči mituši Kembrijas kalnu apkaimē jau Ķeltu laikos. Iespējams, ka kardigani ir cēlušies no špicveidīgiem suņiem, ko Velsā ieveduši flāmu audēji.

Precīza izcelsmes vieta ir tieši Kardiganšīras grāfiste. Tās senajos dokumentos ir atrastas liecības no 920. gada par korgijiem. Tas ir likums, kurš par korgija nogalināšanu vai zādzību vainīgajam paredz smagu sodu. Grāfi bija sapratuši, ka šie mazie suņuki grāfistes zemniekiem ir ļoti svarīgi, jo sniedza neaizvietojamu palīdzību. Lopkopjiem kardigani palīdzēja uzmanot un dzenot uz tirgiem liellopus un ponijus. Tāpat kardigani bijuši modri sargi un palīgi medībās, kur medīja putnus un citus sīkus zvēriņus.

Par kardiganu izcelsmi ir arī kāda skaista leģenda, ka korgiju senči bijuši elfu zirdziņi, un tie esot iznākuši no jūras.

Mūsdienās kardigani ir no lopu ganiem pārkvalificējušies uz mājas mīluļa statusu, un ir kļuvuši par cilvēka kompanjoniem, taču šķiet, ka modro suni apmācot tas itin viegli tiktu galā ar savu senču pienākumu – ganīt lopus. Arī mūsdienās daži suņuki veic savu senču darbu.

Kardigani to nelielā izmēra dēļ ir piemēroti dzīvei pilsētā, lai gan tie sirdī ir īsti laucinieki. Viņiem nepieciešams svaigs gaiss, zaļa zāle un plašums, kur izskrieties. Lai gan suņukiem ir īsas kājiņas, viņi skrien ātri, jo tie taču ir ganu suņi.

Šie suņi ir viegli kopjami, taču ķemmei, ar ko paķemmēt kažoku vajadzētu būt pa rokai, pietiks, ja to darīsiet reizi nedēļā. Problēmu nav arī ar suņa barošanu.

Kardigani ir veselīgi un ļoti dzīvespriecīgi suņi. Viegli pakļaujas dresūrai, jo sunim patīk strādāt.